Inga Zeile ar vijoli un dziesmu

25. novembrī Naujenes pagasta Kultūras centra folkloras kopa “Rūžeņa” nosvinēja savu 20. jubileju. Vadītāja Inga Zeile ir lepna par kolektīva radošajiem darba gadiem. Pati Inga vienmēr ir aktīvā kustībā. Viņa ir Daugavpils Staņislava Broka mūzikas vidusskolas vijoļspēles skolotāja, darbojas etnoroka grupā “Laimas Muzykanti” un citos projektos.

– Vai ar mūziku nodarbojaties jau kopš bērnības?
I.Z. Jā. Cik es sevi atceros. Mans tēvs bija mūzikas skolotājs. Muzikants amatieris, kas prata spēlēt vairākus mūzikas instrumentus. Pie tam spēli viņš apguva pašmācības ceļā. Mūs ar māsu viņš ievirzīja mūzikas jomā jau no mazām dienām. Abas jau no 3-4 gadiem dziedājām. Arī klavieres spēlējām.

– Bet Jums pašai arī bija interese nodarboties ar mūziku?
I.Z. Bērnībā vēl nevar saprast, kādas ir tās intereses. Šajā posmā ļoti svarīgs ir vecāku atbalsts. Ja bērns tiek vecāku vadīts un stimulēts, tad būs rezultāts. Skatoties uz bērniem šodien, tiek novērots tieši tas pats. Ja tu bērnu nevirzīsi, neliksi viņam darboties, mācīties, tad neko arī nesasniegsi. Man grūti pateikt, taču programmai ir jābūt jau no pašas bērnības. Bērnam ir jāļauj darboties vairākās jomās. Tie labie rezultāti, kurus mēs redzam šodien Latvijā un pasaulē, pirmkārt, ir, pateicoties vecāku neatlaidībai. Ja vecāku prioritāte ir bērna izglītošana un  vecāki var to atļauties, tad tas ir obligāti jādara. Jo es varu teikt, ka mans tēvs man ir iedevis profesiju. Nevarētu teikt, ka es ļoti fanoju par mūziku, taču tā bija mūsu bērnība. Tētis ģimenē vienmēr ir bijis noteicējs, mamma stiprais balsts. Bija jādzied, jāspēlē, nebija izvēles.

– Kādas atmiņas saistās ar bērnības laiku?
I.Z. Esmu dzimusi tagadējā Viesītes novada Saukas pagastā. Saukas ezers, Ormaņkalns… Bērnība asociējas ar atmiņām par to, ka kaimiņos, “Lejas Arendzānos”, vasarās dzīvoja komponists Arvīds Žilinskis. Atceros, kā viņš nāca pie mums uz mājām un papīra tūtē nesa konfektes. Pagājušajā gadsimtā jau nebija nekādu maisiņu, bija papīrs. Un lielā papīra tūta bija pildīta ar konfektēm “Vēsma”. Man tas bija tāds pārsteigums! Bērniem jau vienmēr gribējies ko saldu. Mums ar māsu patika ne tikai mājās dziedāt, bet arī pagalmā, laukā. Tāda bija tā bērnība!

– Vai tās dziesmas, ko dziedājāt, bija kaut kur pirms tam dzirdētas?
I.Z. Nē! Tās vienkārši tika dziedātās no galvas, savā nodabā. Cik nu augsti un zemu tās notis varēja paķert un nodziedāt, tā tika dziedāts. Trallināju par visu, ko redzēju apkārt. Bērnība bija jauka, bet arī kārtībai visās lietās bija jābūt. Un pie kārtības ģimenē radināja vecāki.

– Un skolas laiks? Kur tas pagāja?
I.Z. Mana pirmā skola bija Saukas pamatskola, braukājām arī uz Jēkabpils mūzikas skolu. Tieši mūzikas skolas dēļ ar ģimeni pārcēlāmies uz Jēkabpili. Kādu brīdi kopā ar māsu arī dejojām. Mūzikas skolā sāku spēlēt vijoli, savukārt māsa – klavieres.

Manuprāt, vijole ir viens no sarežģītākajiem mūzikas instrumentiem.
I.Z. Par vijoli stāsts bija tāds. Tad, kad stājāmies mūzikas skolā, man ļoti gribējās spēlēt klavieres. Direktore paklausījās mani iestājeksāmenos un noteica, ka man jāmācās spēlēt vijole. Man to ļoti negribējās, pateicu tētim. Galarezultātā, neatceros, kurš mani pierunāja, mamma vai tētis, bet tā nu sanāca, ka sāku spēlēt vijoli. Bērns jau nesaprot… Šodien skatos uz bērniem un priecājos, ka ir mērķtiecīgi bērni. Man jau visādi gāja. Bija brīži, kad negribēju iet uz mūzikas skolu. Bet mūzikas skolu pabeidzu, kaut arī pēc tās pateicu vecākiem, ka vairs vijoli nespēlēšu. Man ļoti patika dzīvnieki. Mājās saimniecībā bija gan govis, gan teļi, gan vistas. Tieši šī iemesla dēļ gribēju iet mācīties veterināriju. Taču tēvs strikti noteica – vai nu eju tālāk mācīties mūziku, vai nu uz mājām varu vairs nebraukt. Tātad ar mani savādāk nevarēja. Biju liela spītniece. Tēti es nepaklausīt nevarēju. Aizgāju mācīties Daugavpils mūzikas vidusskolā vijoles klasē. Tie jau bija Atmodas gadi, 1987., 1988. gads. Laiks, kad Daugavpilī tika izveidota kapela “Rakari”, kuru vadīja Ēvalds Daugulis. Par cik mūzikas vidusskolā latviešu nebija tik daudz, kopā ar kapelu mēs varējām pa kluso kaut kur nolīst un muzicēt, dziedāt latviešu dziesmas. Mēs pat kopā gājām ķekatās. Pa Daugavpils centru… Kā mūs nepiesita, vēl joprojām brīnos. Bija interese, vēlēšanās. Un tad tā dzīve mani ievirzīja tautas mūzikā. Negaidot un negribot. Mana māsa jau tad nodarbojās ar folkloru Rēzeknē. Bet jau nopietnāk nekā mēs, Daugavpilī. Iespējams tāpēc, ka pie mums bija vairāk krievvalodīgo. Mēs tā visi degām, un radošā pieredze, kurai ar to, par ko mēs tagad runājam, iespējams nav nekāda sakara, bija saistīts ar Latgales Māru. Tad vēl Rēzeknē nebija pieminekļa. Trīs mūsu draugi, Andris Baltacis, Edgars Znutiņš un Atis Auzāns, ar kuriem mācījos kopā, un citi latvieši Daugavpilī īstenojām vienu projektu, izveidojām Māras kori. Ar šo kori mēs braucām pa Latgali un vācām ziedojumus pieminekļa atjaunošanai. Tā bija tāda patriotisma deva! Mēs nemitīgi virzījāmies kultūras un mūzikas jomā.

– Ar ko Jūs pašlaik nodarbojaties?
I.Z. Es strādāju Daugavpils Staņislava Broka mūzikas vidusskolā, mācu spēlēt vijoli. Vadu Naujenes pagasta kultūras nama folkloras kopu “Rūžeņa”.

– Jūsu pamatdarbības vieta ir Daugavpils mūzikas vidusskola. Kopš kura gada te strādājat?
I.Z. Kopš 1993. gada, kad atgriezos Daugavpilī, absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Kaut arī varēju palikt strādāt Rīgā vai Siguldā. Nezinu, iespējams tas jaunības romantisms nostrādāja. Man gribējās atpakaļ uz šejieni.

– Kas no tā, kam Jūs šobrīd veltiet savu laiku, sniedz vislielāko gandarījumu?
I.Z. Gandarījumu sniedz tas, ka vari izdarīt to, kas jāizdara. Ka tu vari skolā mācīt bērnus, spēlēt orķestrī. Jo jebkuram stīdziniekam liels gandarījums ir spēlēt lielā kolektīvā. Spēlējot mūziku, bagātināmies arī paši, un ne tikai kā mūziķi, bet kā personības. Otra puse ir tā, ka tu zini, ka kāds zālē to mūziku dzird savādāk un iespējams kādam tā iekrīt sirdī, pagriežot dzīvi par 180, 360 grādiem. Vislielāko gandarījumu man sniedz darbs ar bērniem, Naujenes pamatskolā mācu viņiem folkloru. Tā bija skolas direktora Pāvela Brovkina ideja, kurai es labprāt piekritu. Un tagad Naujenes pamatskolā mums ir barinš bērnu, ar kuriem mēs dziedam, ejam rotaļās. Gandrīz visi bērni, kas iet pulciņā, nāk dziedāt folkloras kopā “Rūžeņa”. Ar bērniem mācāmies spēlēt mūzikas instrumentus. Kā jau visiem skolotājiem, arī te, skolā ir jābruņojas ar lielu pacietību. Jo nav jau tā, ka parāda un bērnam uzreiz sanāk. Bet, kad izdodas, viņiem ir liels prieks. Nesen kolektīvam bija skate Līvānos un tur mēs dabūjām 1. kategorijas diplomu. Bērniem prieks, ka viņu varēšanu novērtē. Bet, kā jau es teicu, bērni ir jāvirza uz darīšanu, uz priekšu, uz mērķi. Bērniem katra uzstāšanās, vai koncertā vai skatē, ir jauna pieredze. Jo ko viņi redz? Māja – skola, skola – māja. Dziedot kolektīvā, mums vienmēr ir kustība, rosība. Braucam uz koncertu, pirms tā ir jāsaģērbjas, jāzina, kā iziet uz skatuvi, kāda ir priekšnesuma kārtība. Tā ir sava veida radināšana pie disciplīnas.

– Pastāstiet par “Rūžeņas” pirmsākumiem. Ar ko viss sākās?
I.Z. Kad pēc studijām Rīgā atgriezos Daugavpilī, sāku spēlēt toreizējā Kultūras nama “Vārpa” pavadošajā kapelā tautas deju kolektīvam “Līksme”. Kādu gadu 18. novembrī atbraucām uz Naujenes pagasta kultūras namu sniegt koncertu. Toreiz kultūras namu vadīja Veronika Karmadonova. Pēc koncerta viņa mani uzrunāja, jautājot, vai es būtu ar mieru braukt uz Naujeni un vadīt folkloras kopu. Tas man bija pārsteigums! Bet, ilgi nedomājot, es piekritu. Tā mēs ar meitenēm sākām strādāt 1996. gada decembrī. Un šogad aprit 20 gadi, kā mēs kopā dziedam. Nezinu īsti, ar kādu domu Veronikas kundze šādu kolektīvu gribēja dibināt. Iespējams tā bija nodeva tam laikam, jo folkloras kustība bija diezgan aktīva. Daugavpils rajonā tādu folkloras kolektīvu bija ļoti maz. Bija viens Ilūkstē, Daugavpilī tā bija “Dzīsmeite”, kuru iesāka vadīt Terēzija Broka, tagad vada – Lūcija Vaivode.

Ir dalībnieces, kas dzied kolektīvā kopš pirmsākumiem?
I.Z. Jā! Staņislava Locika, Alita Kokina un Inese Locika. Pārējie ir tie, kas nākuši klāt. Bet ir arī daudz tādu, kas jau nedzied.

Kādas ir Jūsu rūžeņas?
I.Z. Kā rūžeņas! Smejas. Kas ir rūžeņa? Tā ir skaista puķe, bet ar ērkšķiem. Tādas arī manas rūžeņas – skaistas un foršas, bet katrai savas asumiņš.

Kāds ir kolektīva repertuārs?
I.Z. Pārsvarā izmantojam latgaliešu tradicionālo materiālu, bet krājumā ir arī latviešu dziesmas un latgaliešu folklora. 2008. gadā, kas kolektīvam bija īpaši ražīgs, tika vākts nemateriālais folkloras mantojums Naujenes pagastā. Tā rezultātā mums iznāca pagaidām vienīgais disks. Taču mūsu repertuārā nav tikai dziesmas, bet arī rotaļas un danči. Varam pastāstīt arī kādu joku, tā saucamās tautas anekdotes.

Ar kolektīvu esat daudz koncertējuši, piedalījušies festivālā “Baltica”, Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Vai Jūs tas iedvesmo turpmākam darbam?
I.Z. Jebkurš koncerts kolektīva dalībniekam ir liels stimuls. Un uzstāšanās viņiem jau ir gandarījums. Sliktais moments ir tajā, ka pārsvarā cilvēku, kas klausās folkloru, ir ļoti maz. Pārsvarā ir tā, ka mēs dziedam tikai citām folkloras kopām, iznāk, ka mēs viens otram atdziedam. Ar ko tas saistīts, es nezinu, taču tāda problēma nav tikai pie mums, tā ir visur. Folklorai piemīt tāda specifika, ka daudzi jau nesaprot, par ko tiek dziedāts. Īstenībā ir tā, ka visi folkloristi izmanto mūzikas materiālu, kas vairāk vai mazāk ir pakārtots latvieša cikliskajam gadam – svētkiem un ieražām. Žēl, ka to neredz citi cilvēki. Jo priekšnesumos mēs ne tikai dziedam, mēs ejam rotaļās un dančos. Bet, ja skatās kopsummā, tad, protams, mums ir gandarījums, ka varam labi nodziedāt. Ja pēc koncerta vēl tiek iedota kāda sviestmaize, tad tas ir pavisam labi!

Tā ir tāda kopības sajūta!?
I.Z. Tieši tā. Cilvēki satiekas un viens ar otru komunicē. Un sievām jau vispār mīļākā lieta ir sēdēt un uzsist klaču! Smejas!  Tas arī ir viens no kopības sajūtas veidotājiem. Mēs izrunājam visādas lietas – gan labas, gan sliktas. Arī dzimšanas dienu svinēšana. Nav jau tā, ka, izņemot dziedāšanu, nekas nenotiek. Arī svinēt ir jāmāk.

Kas ir “Rūžeņas” draugi, sadarbības partneri?
I.Z. Labi draugi ir Krāslavas novada Izvaltas pagasta kultūras nama folkloras kopa “Izvaltīši”, folkloras ansamblis no Vecvārkavas, visas folkloras kopas, kas darbojas Daugavpils novadā, arī Daugavpils Latviešu kultūras centra senioru deju kolektīvs “Atbalss” (vadītājs Ivars Mironovs). Tad, kad tika izdots disks, Ivars paklausījās mūziku un uz 5-6 dziesmām iestudēja dejas. Esam dziedājuši arī viņu koncertos.

Ar ko kolektīva 20 darbības gadi ir palikuši Jums atmiņā kā vadītājai?
I.Z. Noteikti tie ir cilvēki, kas dziedāja un šodien dzied kolektīvā.

Jūs esat arī etnoroka grupas “Laimas Muzykanti” soliste, vijolniece. Ko Jums sniedz dalība šajā grupā? Kā iesākās šī sadarbība?
I.Z. Ar tautas mūziku esmu saistīta jau ilgu laiku. Vairākus gadus atpakaļ horeogrāfs un deju ansambļa “Laima” vadītājs Elmārs Belinskis, kas nu jau ir aizsaulē, uzrunāja Artūru Uškānu braukt kopā ar kolektīvu uz Kanādu. Bet pirms tam jau bijām ar Artūru kopā muzicējuši. Un tā mēs sākām kopā spēlēt, taisīt pavadījumus dejām. Tas arī bija viens skaists radošs laiks, kas turpinās arī tagad. Rainim ir tādi skaisti vārdi “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Un mums šodien jāprot pārvērsties. Ja mēs nemainīsimies, mēs paliksim kaut kur aizmugurē. Jāiet laikam līdzi. Tu nevari vairs pateikt “nē”. Ja tu vari spēlēt, dari to. Ja vari dziedāt, dari to. Es uzskatu, ka mūziķim ir jāspēlē. Ir jābūt kādam drausmīgam iemeslam, lai to nedarītu. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ “Laimas Muzykanti” pastāv vēl šodien. Es domāju, ka Artūram ir tieši tāda pati nostāja.

Jūs mana izpratnē esat etnokulturāla, dabiska, radoša. Kā Jūs pati sevi raksturotu? Kas ir tas, kas palīdz dzīvi dzīvot?
I.Z. Laikam jau jāsaka paldies maniem vecākiem. Tētis jau sēž uz mākoņa maliņas, mammīte dzīva. Laikam jau pati dzīve palīdz. Mans dzīves moto ir būt vienmēr kustībā. Kamēr es spēju, es daru.

Esmu kaut kur lasījusi, ka Jūsu īpašā pazīme ir “fanot par vistām, kas ķer taureņus”. Ko tas nozīmē?
I.Z. Cilvēks Inga Zeile ir visu laiku ceļā un kustībā. Smejas! Īstenībā šī pazīme ir “Laimas Muzykantu” produkts. Bija tā, ka mēs ar Artūru kaut kur braucām, bija pavasaris, es pateicu kaut ko par vistām un taureņiem. Un Artūram izlēca no mutes šis teikums. Īstenībā mums ir ļoti daudz tādu teicienu.

Ko sagaidiet no rītdienas?
I.Z. Rīt man jāiet uz darbu. Smejas! Es ļoti gribu, lai man ir blakus mana mamma, lai ar maniem mīļajiem viss ir labi. Lai manām “rūžeņām” ir stipra veselība, lai pietiek spēka un radošo domu, kuras var palīdzēt manam kolektīvam, lai es varu palīdzēt etnoroka grupai “Laimas Muzykanti”, lai varu veiksmīgi turpināt strādāt skolā. Tas ir daudz. Rītdienai ir daudz plānu. Lai Dievs dot, lai tie piepildās!

Ar Ingu Zeili sarunājās Olga Smane